Wellbutrin SR

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

ZĀĻU NOSAUKUMS

WELLBUTRIN SR 150 mg ilgstošās darbības tabletes

2. KVANTITATĪVAIS UN KVALITATĪVAIS SASTĀVS

Katra tablete satur 150 mg bupropiona hidrohlorīda (Bupropioni hydrochloridum).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Ilgstošās darbības tablete.

Abpusēji izliekta balta apvalkotā tablete, kurai vienā pusē ar melnu tinti uzdrukāts „GX CH7” un otra puse ir vienkrāsaina.

KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

WELLBUTRIN SR tabletes ir indicētas depresīvu saslimšanu ārstēšanai. Pēc apmierinošas atbildes reakcijas sasniegšanas WELLBUTRIN SR terapijas turpināšana ir efektīva paasinājumu un tālāku depresijas recidīvu profilaksē.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Maksimālā vienreizējā ilgstošas darbības bupropiona tablešu deva nedrīkst pārsniegt 150 mg.

Ilgstošas darbības bupropiona tabletes jālieto divas reizes dienā ar vismaz 8 stundu intervālu starp devām.

Ļoti bieža blakusparādība ir bezmiegs, kas parasti ir pārejošs. Bezmiegu iespējams samazināt, izvairoties no devas lietošanas tieši pirms gulētiešanas (nodrošinot, ka starp devām ir vismaz 8 stundu intervāls) vai samazinot devu, ja tas ir klīniski nepieciešams.

Sākotnējā un ieteicamā terapija

Ilgstošas darbības bupropiona tablešu sākuma deva ir 150 mg vienu reizi dienā.

Pacientiem, kam nav adekvātas atbildes reakcijas uz devu 150 mg dienā, var būt lietderīgi devu palielināt līdz parastajai pieaugušo devai 300 mg dienā, lietojot pa 150 mg 2 reizes dienā.

Pediatriskā populācija

WELLBUTRIN SR tabletes nav paredzētas lietošanai bērniem un pusaudžiem, kas jaunāki par 18 gadiem (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Bupropiona drošums un efektivitāte, lietojot bērniem vecumā līdz 18 gadiem, nav pierādīta.

Vecāka gadagājuma pacienti

Vecāka gadagājuma pacientiem WELLBUTRIN SR jālieto piesardzīgi. Nevar izslēgt iespēju, ka daži vecāka gadagājuma pacienti var būt jutīgāki. Ieteicamā deva vecāka gadagājuma pacientiem ir 150 mg vienu reizi dienā (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Pacienti ar nieru darbības traucējumiem

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem ieteicamā deva ir 150 mg vienu reizi dienā, jo šādiem pacientiem bupropions un tā aktīvie metabolīti var akumulēties lielākā mērā nekā parasti (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Pacienti ar aknu darbības traucējumiem

Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem WELLBUTRIN SR lietojams piesardzīgi. Sakarā ar paaugstinātu variabilitāti preparāta farmakokinētikā pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu aknu cirozi ieteicamā deva ir 150 mg vienu reizi dienā (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Lietošanas veids

Bupropiona iedarbības sākums ir novērots jau 14 dienas pēc terapijas uzsākšanas. Tāpat kā lietojot citus antidepresantus, arī WELLBUTRIN SR pilnais antidepresīvais efekts var izpausties tikai pēc vairāku nedēļu ilgas terapijas.

Uzskata, ka akūtu depresijas epizožu ārstēšanai nepieciešama 6 mēnešu vai ilgāka terapija ar antidepresantiem pēc atbildes reakcijas sasniegšanas. WELLBUTRIN SR (300 mg/dienā) ir efektīvs ilgstošai (līdz 1 gadam) terapijai.

WELLBUTRIN SR tabletes jānorij veselas, tās nedrīkst griezt, sasmalcināt vai sakošļāt.

Pētījumi liecina, ka bupropiona iedarbība var pieaugt, ja bupropiona ilgstošas darbības tabletes tiek lietotas reizē ar ēdienu (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Terapijas pārtraukšana

Kaut arī nav atcelšanas reakcijas nav sagaidāmas, var tikt apsvērta pakāpeniska devas mazināšana.

4.3. Kontrindikācijas

WELLBUTRIN SR ir kontrindicēts pacientiem, kam ir hipersensitivitāte pret bupropionu vai kādu citu preparāta sastāvdaļu.

WELLBUTRIN SR ir kontrindicēts pacientiem, kas pašlaik saņem kādas citas bupropionu saturošas zāles, jo krampju lēkmju biežums ir atkarīgs no preparāta devas.

WELLBUTRIN SR ir kontrindicēts pacientiem, kam pašlaik vai anamnēzē ir novērotas krampju lēkmes.

WELLBUTRIN SR ir kontrindicēts pacientiem, kuriem ir diagnosticēts centrālās nervu sistēmas audzējs.

WELLBUTRIN SR ir kontrindicēts pacientiem, kuri jebkurā brīdī terapijas laikā pēkšņi pārtrauc alkohola vai tādu medikamentu lietošanu, kam ir raksturīgs paaugstināts krampju risks atcelšanas periodā (īpaši benzodiazepīni un benzodiazepīnam līdzīgās zāles).

WELLBUTRIN SR ir kontrindicēts pacientiem ar smagu aknu cirozi.

WELLBUTRIN SR ir kontrindicēts pacientiem, kam ir bijusi vai ir bulimia vai anorexia nervosa.

Ir kontrindicēta WELLBUTRIN SR lietošana vienlaicīgi ar monoamīnoksidāzes inhibitoriem (MAOI). Starp neatgriezenisko MAOI lietošanas pārtraukšanu un WELLBUTRIN SR terapijas uzsākšanu ir jābūt vismaz 14 dienu starplaikam. Atgriezenisko MAOI gadījumā 24 stundu pārtraukums ir pietiekams.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Krampji

Nedrīkst pārsniegt ieteicamo ilgstošas darbības bupropiona tablešu devu, jo bupropions ir saistīts ar devas atkarīgu krampju lēkmju rašanās risku. Lēkmju rašanās biežums, lietojot ilgstošas darbības bupropiona tabletes līdz 450 mg dienā, bija aptuveni 0,1%.

Krampju lēkmju risks, lietojot WELLBUTRIN SR, ir paaugstināts, ja pastāv predisponējoši riska faktori, kas pazemina krampju rašanās slieksni. Tādēļ ir jāievēro piesardzība, nozīmējot WELLBUTRIN SR pacientiem, kuriem ir viens vai vairāki stāvokļi, kas predisponē uz pazeminātu lēkmju rašanās slieksni.

Visi pacienti jāizvērtē attiecībā uz predisponējošajiem faktoriem, pie kuriem pieder:

vienlaicīga tādu preparātu lietošana, kuri pazemina lēkmju rašanās slieksni (piem., antipsihotiski līdzekļi, antidepresanti, pretmalārijas līdzekļi, tramadols, teofilīns, sistēmiskie steroīdi, hinoloni un sedācijas efektu izraisoši antihistamīni),

pārmērīga alkohola lietošana (skatīt arī 4.3. apakšpunktu),

galvas trauma anamnēzē,

diabēts, kas tiek ārstēts ar glikozes līmeni pazeminošiem preparātiem vai insulīnu,

stimulantu vai anoreksiju izraisošu līdzekļu lietošana.

WELLBUTRIN SR lietošana ir jāpārtrauc un tā nav ieteicama pacientiem, kam ārstēšanas laikā bijušas krampju lēkmes.

Mijiedarbība (skatīt 4.5. apakšpunktu)

Farmakokinētiskas mijiedarbības dēļ bupropiona vai tā metabolītu līmeņi plazmā var tikt izmainīti, kā rezultātā var palielināties nelabvēlīgo blakusparādību (piem., sausums mutē, bezmiegs, krampji) iespēja. Tādēļ jāievēro piesardzība, lietojot bupropionu vienlaikus ar medikamentiem, kuri var inducēt vai inhibēt bupropiona metabolismu.

Bupropions inhibē metabolismu, kas notiek ar citohroma P450 2D6 palīdzību. Jāievēro piesardzība, vienlaikus lietojot medikamentus, kas tiek metabolizēti ar šī enzīma palīdzību.

Neiroloģiski un psihiski traucējumi

Pašnāvība/pašnāvības domas vai slimības gaitas klīniska pasliktināšanās

Depresija ir saistīta ar paaugstinātu pašnāvības domu, paškaitējuma un pašnāvības (pašnāvniecisku notikumu) risku. Šis risks pastāv, iekams nav sasniegta nozīmīga remisija. Uzlabošanās var neiestāties dažu pirmo nedēļu vai pat ilgākā laikā pēc ārstēšanas sākšanas, tāpēc pacienti līdz nozīmīgas remisijas sasniegšanai rūpīgi jāuzrauga. Vispārējā klīniskā pieredze liecina, ka agrīnā atveseļošanās posmā pašnāvības risks var palielināties.

Pacientiem, kuriem anamnēzē ir pašnāvnieciski notikumi vai pirms terapijas sākšanas bijušas izteiktas pašnāvības domas, ir lielāks pašnāvības domu vai pašnāvības mēģinājuma risks, un tāpēc ārstēšanas laikā viņi rūpīgi jāuzrauga. Placebo kontrolētos klīniskos pētījumos tika pētīta antidepresantu lietošana psihisku traucējumu ārstēšanai pieaugušiem pacientiem. Šo pētījumu metaanalīze uzrādīja paaugstinātu pašnāvnieciskas uzvedības risku pacientiem, kas bija jaunāki par 25 gadiem un lietoja antidepresantus, salīdzinot ar placebo lietotājiem. Zāļu lietošanas laikā, īpaši terapijas sākumā un pēc devas maiņas, pacienti (īpaši augstas riska grupas pacienti) rūpīgi jāuzrauga.

Pacienti un viņu aprūpētāji jābrīdina par nepieciešamību uzraudzīt, vai nenotiek klīniska pasliktināšanās, nerodas pašnāvnieciska uzvedība vai pašnāvības domas un neparastas uzvedības pārmaiņas. Viņi arī jābrīdina, ka minēto simptomu rašanās gadījumā nekavējoties jāvēršas pie ārsta.

Ir jāapzinās, ka dažu neiroloģisku un psihisku simptomu rašanās var būt saistīta vai nu ar pamatslimību, vai ar zāļu lietošanu (skatīt zemāk “Neiroloģiski un psihiski simptomi, ieskaitot māniju un bipolārus afektīvus traucējumus”, kā arī 4.8. apakšpunktu).

Ir jāapsver iespēja mainīt ārstēšanas režīmu, tai skaitā pārtraukt medikamenta lietošanu, ja pacientiem rodas suicidālas domas/ uzvedība, īpaši gadījumos, kad šie simptomi ir smagi, sākas negaidīti vai arī tie neietilpa iepriekšējos pacienta simptomos.

Neiroloģiski un psihiski simptomi, ieskaitot māniju un bipolārus afektīvus traucējumus

Ir bijuši ziņojumi par neiroloģiskiem un psihiskiem simptomiem (skatīt 4.8. apakšpunktu). Galvenokārt ir novēroti psihotiski un māniju simptomi, visbiežāk pacientiem ar psihiskām slimībām anamnēzē. Bez tam depresijas epizode var būt pirmais bipolāru afektīvu traucējumu simptoms. Tiek uzskatīts (kaut arī tas nav pierādīts kontrolētos pētījumos), ka šādas epizodes ārstēšana tikai ar antidepresantiem var palielināt jauktas/ mānijas epizodes rašanās iespēju pacientiem, kuriem pastāv bipolāru afektīvu traucējumu risks. Ierobežotie klīniskie dati par bupropiona lietošanu kombinācijā ar garastāvokļa stabilizētājiem pacientiem ar bipolāriem afektīviem traucējumiem anamnēzē norāda uz zemu pārejas pakāpi uz māniju. Pirms antidepresantu terapijas uzsākšanas pacienti adekvāti jāskrīnē, lai noteiktu, vai tiem pastāv bipolāru afektīvu traucējumu risks. Šādā skrīningā jāiekļauj detalizēta psihiatriskā anamnēze, ieskaitot pašnāvības, bipolārus afektīvus traucējumus un depresiju ģimenes anamnēzē.

Dati, kas iegūti pētījumos ar dzīvniekiem, norāda uz potenciālu nevēlamai lietošanai. Tomēr pētījumi par tendenci uz nevēlamu lietošanu cilvēkiem un plaša klīniskā pieredze rāda, ka bupropionam ir zems nevēlamas lietošanas potenciāls.

Klīniskā pieredze par bupropiona lietošanu pacientiem, kas saņem elektrokonvulsīvo terapiju (EKT), ir ierobežota. Jāievēro piesardzība attiecībā uz pacientiem, kuri saņem EKT vienlaikus ar bupropiona terapiju.

Hipersensitivitātes reakcijas

WELLBUTRIN SR lietošana nekavējoties jāpārtrauc, ja pacientam terapijas laikā parādās hipersensitivitātes reakcijas. Klīnicistiem jāņem vērā, ka simptomi var progresēt vai atkārtoties arī pēc WELLBUTRIN SR lietošanas pārtraukšanas, un jānodrošina simptomātiska terapija pietiekami ilgu laiku (vismaz vienu nedēļu). Pie simptomiem parasti pieder ādas izsitumi, nieze, nātrene vai sāpes krūtīs, bet pie smagākām reakcijām var piederēt angioneirotiskā tūska, aizdusa/ bronhospazmas, anafilaktiskais šoks, erythema multiforme vai Stīvensa- Džonsona sindroms. Saistībā ar izsitumiem un citiem simptomiem, kuri norāda uz vēlīno hipersensitivitāti, ir ziņots arī par artralģiju, mialģiju un drudzi (skatīt 4.8. apakšpunktu). Lielākajai daļai pacientu pēc bupropiona lietošanas pārtraukšanas un antihistamīnu vai kortikosteroīdu terapijas uzsākšanas simptomi samazinājās un ar laiku izzuda.

Kardiovaskulāras slimības

Ir ierobežota klīniskā pieredze par bupropiona lietošanu depresijas ārstēšanā pacientiem ar kardiovaskulārām slimībām. Jāievēro piesardzība, to lietojot šādiem pacientiem. Tomēr smēķēšanas atmešanas pētījumos pacientiem ar koronāro sirds slimību (skatīt 5.1. apakšpunktu) tika konstatēts, ka bupropions visumā tika labi panests.

Asinsspiediens

Pētījumā ar pacientiem bez depresijas, kuriem bija neārstēta 1. pakāpes hipertensija, bupropions neizraisīja statistiski nozīmīgu ietekmi uz asinsspiedienu. Tomēr klīniskajā praksē attiecībā uz pacientiem, kuri lieto bupropionu, ir saņemti ziņojumi par hipertensiju, kas dažos gadījumos var būt izteikta (skatīt 4.8. apakšpunktu) un kuras ārstēšanai var būt nepieciešama akūta terapija. Šī blakusparādība ir novērota gan pacientiem, kuriem iepriekš ir bijusi hipertensija, gan pacientiem, kuriem tās nav bijis.

Terapijas sākumā ir jānosaka sākotnējais asinsspiediens un vēlāk tas jākontrolē, īpaši pacientiem, kuriem jau ir hipertensija. Jāapsver iespēja pārtraukt WELLBUTRIN SR terapiju, ja tiek novērota klīniski nozīmīga asinsspiediena paaugstināšanās.

Vienlaicīga bupropiona un nikotīna transdermālās sistēmas lietošana var izraisīt asinsspiediena paaugstināšanos.

Īpašas pacientu grupas

Bērni un pusaudži, kas jaunāki par 18 gadiem

Antidepresantu lietošana ir saistīta ar paaugstinātu pašnāvības domu un suicidālas uzvedības risku bērniem un pusaudžiem, kas cieš no depresijas vai citiem psihiskiem traucējumiem.

Vecāka gadagājuma pacienti

Klīniskā pieredze neliecina, ka būtu atšķirība preparāta panesamībā starp vecāka gadagājuma pacientiem un pārējiem pieaugušajiem pacientiem. Tomēr nevar izslēgt iespēju, ka daži vecāka gadagājuma pacienti var būt jutīgāki, tāpēc ieteicamā deva šiem pacientiem ir 150 mg vienu reizi dienā (skatīt 4.2. un 5.2. apakšpunktu).

Pacienti ar aknu bojājumiem

Bupropions aknās tiek plaši metabolizēts par aktīviem metabolītiem, kuri tiek metabolizēti tālāk. Pacientiem ar vieglu un vidēji smagu aknu cirozi nenovēroja statistiski nozīmīgas atšķirības bupropiona farmakokinētikā, salīdzinot ar veseliem brīvprātīgajiem, taču tika novērota lielāka bupropiona plazmas līmeņu variabilitāte starp indivīdiem.

Tādēļ pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu aknu bojājumu WELLBUTRIN SR lietojams piesardzīgi (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Visi pacienti ar aknu bojājumu rūpīgi jānovēro iespējamo blakusparādību dēļ ( piemēram, bezmiegs, sausums mutē, krampji), kuras var norādīt uz paaugstinātu preparāta vai tā metabolītu līmeni.

Pacienti ar nieru bojājumiem

Bupropions galvenokārt tiek izvadīts ar urīnu bupropiona metabolītu veidā. Tādēļ pacientiem ar nieru bojājumiem bupropions un tā aktīvie metabolīti var pastiprināti uzkrāties organismā. Šādi pacienti ir rūpīgi jānovēro iespējamo blakusparādību dēļ (piemēram, bezmiegs, sausums mutē, krampji), kuras var norādīt uz paaugstinātu preparāta vai tā metabolītu līmeni (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Nepareizi ievadīšanas veidi

WELLBUTRIN SR paredzēts tikai iekšķīgai lietošanai. Ziņots par sasmalcinātu tablešu inhalēšanu un par izšķīdināta bupropiona injicēšanu, kas var izraisīt strauju aktīvās vielas atbrīvošanos, ātrāku uzsūkšanos un iespējamu pārdozēšanu. Bupropionu ievadot intranazāli vai parenterālā injekcijā, ziņots par krampjiem un/vai nāves gadījumiem.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Tā kā monoamīnoksidāzes A un B inhibitori arī pastiprina kateholamīnerģiskos metabolisma ceļus (ar citāda mehānisma palīdzību nekā bupropions), vienlaicīga WELLBUTRIN SR un monoamīnoksidāzes inhibitoru (MAOI) lietošana ir kontrindicēta (skatīt 4.3. apakšpunktu), jo to vienlaikus lietošana palielina nevēlamu blakusparādību iespēju. Ir jāpaiet vismaz 14 dienām starp neatgriezenisko MAOI lietošanas pārtraukšanu un WELLBUTRIN SR terapijas uzsākšanu. Atgriezenisko MAOI gadījumā 24 stundu pārtraukums ir pietiekams.

Bupropiona ietekme uz citiem medikamentiem

Lai gan CYP2D6 izoenzīms nemetabolizē bupropionu, bupropions un tā galvenais metabolīts hidroksibupropions inhibē CYP2D6 darbību. Vienlaicīga bupropiona un dezipramīna lietošana veseliem brīvprātīgajiem, kuriem ir zināms aktīvs CYP2D6 izoenzīma metabolisms, izraisīja izteiktu dezipramīna C_max un AUC palielināšanos (2 līdz 5 reizes). CYP2D6 inhibīcija saglabājās vismaz 7 dienas pēc pēdējās bupropiona devas lietošanas.

Ja vienlaikus tiek nozīmēti preparāti, kuriem ir šaurs terapeitiskais indekss un kurus pārsvarā metabolizē CYP2D6, tad šo preparātu lietošana jāsāk ar zemākajām terapeitiskā intervāla devām. Pie šādiem medikamentiem pieder noteikti antidepresanti (piem., dezipramīns, imipramīns), antipsihotiskie līdzekļi (piem., risperidons, tioridazīns), beta-blokatori (piem., metoprolols), serotonīna selektīvās atpakaļsaistes inhibitori (SSRI) un IC klases antiaritmiskie līdzekļi (piem., propafenons, flekainīds). Ja WELLBUTRIN SR tiek pievienots terapijai tādam pacientam, kurš jau saņem šādu preparātu, ir jāapsver nepieciešamība samazināt sākotnējā preparāta devu. Šajos gadījumos potenciālais ieguvums no WELLBUTRIN SR terapijas rūpīgi jāizvērtē attiecībā pret iespējamo risku.

Zāļu, kuru efektivitātes nodrošināšanai nepieciešama CYP2D6 veikta metabolā aktivizācija (piemēram, tamoksifēna), iedarbība var būt samazināta, ja tās lieto kopā ar CYP2D6 inhibitoriem, piemēram, bupropionu.

Kaut arī citaloprāmu tieši nemetabolizē CYP2D6, vienā pētījumā bupropions paaugstināja citaloprāma C_max un AUC attiecīgi par 30% un 40%.

Digoksīna un bupropiona vienlaicīga lietošana var pazemināt digoksīna līmeni. Pamatojoties uz krustenisko pētījumu salīdzinājumu, veseliem brīvprātīgajiem digoksīna AUC 0-24 h samazinājās un renālais klīrenss palielinājās. Ārstiem jāapzinās, ka, pārtraucot bupropiona lietošanu, digoksīna līmenis var paaugstināties, un pacienti jānovēro iespējamās digoksīna toksicitātes dēļ.

Citu medikamentu ietekme uz bupropionu

Bupropiona transformāciju par tā svarīgāko aktīvo metabolītu hidroksibupropionu galvenokārt veic citohroms P450 CYP2B6 (skatīt 5.2. apakšpunktu). Lietošana vienlaikus ar preparātiem, kas var ietekmēt CYP2B6 izoenzīmu (piem., CYP2B6 substrātiem ciklofosfamīdu, ifosfamīdu, un CYP2B6 inhibitoriem orfenadrīnu, tiklopidīnu, klopidogrelu), var izraisīt bupropiona līmeņa paaugstināšanos un aktīvā metabolīta hidroksibupropiona līmeņa pazemināšanos plazmā. Klīniskās sekas un sekojošās izmaiņas bupropiona- hidroksibupropiona attiecībā saistībā ar mijiedarbību ar CYP2B6 enzīmu pašlaik nav zināmas.

Tā kā bupropions tiek aktīvi metabolizēts, jāievēro piesardzība, lietojot bupropionu vienlaikus ar medikamentiem, par kuriem ir zināms, ka tie inducē metabolismu (piem., karbamazepīns, fenitoīns, ritonavirs, efavirenzs) vai arī inhibē metabolismu (piem., valproāts), jo tie var ietekmēt bupropiona klīnisko efektivitāti un drošumu.

Vairākos pētījumos, kuros piedalījās veseli brīvprātīgie, ritonavirs (pa 100 mg divas reizes dienā vai pa 600 mg divas reizes dienā) vai ritonavirs pa 100 mg kombinācijā ar lopinaviru pa 400 mg (Kaletra®) divas reizes dienā mazināja bupropiona un tā galveno metabolītu iedarbību par aptuveni 20 - 80% (skatīt 5.2. apakšpunktu); šī mijiedarbība bija atkarīga no devas. Līdzīgi efavirenza lietošana pa 600 mg reizi dienā divas nedēļas samazināja bupropiona iedarbību par aptuveni 55%. Uzskata, ka šo ritonavira/Kaletra® un efavirenza ietekmi nosaka bupropiona metabolisma inducēšana. Pacientiem, kuri lieto kādas no šīm zālēm vienlaikus ar bupropionu, var būt nepieciešama palielināta bupropiona deva, taču tā nedrīkst pārsniegt maksimālo ieteicamo bupropiona devu.

Cita informācija par mijiedarbību

Nozīmējot WELLBUTRIN SR pacientiem, kas vienlaikus saņem levodopu vai amantadīnu, ir jāievēro piesardzība. Ierobežoti klīniskie dati norāda, ka pacientiem, kuri saņem bupropionu vienlaikus ar levodopu vai amantadīnu, blakusparādības (piem., slikta dūša, vemšana un neiroloģiskie un psihiskie simptomi – skatīt 4.8. apakšpunktu) ir sastopamas biežāk.

Kaut arī klīniskie dati nenorāda uz farmakokinētisku mijiedarbību starp bupropionu un alkoholu, ir bijuši reti ziņojumi par nevēlamām neiroloģiskām un psihiskām blakusparādībām vai pazeminātu alkohola panesību pacientiem, kas lieto alkoholu bupropiona terapijas laikā. Alkohola patēriņš WELLBUTRIN SR terapijas laikā ir jāsamazina vai no tā jāizvairās.

Nav veikti farmakokinētiski pētījumi par bupropionu un vienlaikus lietotiem benzodiazepīniem. Balstoties uz metabolisma ceļiem in vitro, šādai mijiedarbībai nav pamata. Pēc bupropiona lietošanas kopā ar diazepāmu veseliem brīvprātīgajiem tika novērota mazāka sedācija, nekā lietojot diazepāmu vienu pašu.

Nav sistemātiski izvērtēta bupropiona lietošana kombinācijā ar antidepresantiem (izņemot dezipramīnu un citaloprāmu), benzodiazepīniem (izņemot diazepāmu) vai neiroleptiskiem līdzekļiem. Klīniskā pieredze par asinszāles lietošanu arī ir ierobežota.

Mijiedarbība, kas ietekmē laboratoriskās analīzes

Ir ziņots, ka bupropions ietekmē testa metodi, ko izmanto dažos skrīninga eksprestestos narkotisko vielu klātbūtnes noteikšanai urīnā, kā rezultātā var rasties viltus pozitīvi rezultāti, īpaši attiecībā uz amfetamīniem. Lai apstiprinātu pozitīvu rezultātu, jāapsver specifiskākas alternatīvas ķīmiskas metodes izmantošana.

Vienlaicīga WELLBUTRIN SR un nikotīna transdermālās sistēmas (NTS) lietošana var izraisīt asinsspiediena paaugstināšanos.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Dažos epidemioloģiskajos pētījumos par grūtniecības iznākumu pēc tam, kad māte pirmajā trimestrī bija lietojusi bupropionu, ir ziņots par saistību ar palielinātu dažu iedzimtu kardiovaskulāru patoloģiju risku. Starp pētījumiem nav konsekvences attiecībā uz šo atradi. Ārstējošajam ārstam jāizvērtē iespēja lietot alternatīvu terapiju grūtniecēm un sievietēm, kas plāno grūtniecību, un bupropionu drīkst parakstīt tikai tādā gadījumā, ja paredzamais ieguvums ir lielāks par iespējamo risku.

Saskaņā ar starptautiskā Grūtniecības reģistra datiem prospektīvi novērotā iedzimtu sirds patoloģiju proporcija pēc bupropiona lietošanas mātei pirmajā grūtniecības trimestrī ir 9/675 (1,3 %).

Retrospektīvā pētījumā iedzimto patoloģiju vai kardiovaskulāro patoloģiju īpatsvars saistībā ar vairāk nekā tūkstoš bupropiona ekspozīcijas gadījumiem pirmajā trimestrī nebija lielāks, salīdzinot ar citu antidepresantu lietošanu.

Retrospektīvā gadījumu kontroles analīzē, izmantojot datus no Nacionālā iedzimto patoloģiju novēršanas pētījuma (National Birth Defects Prevention Study), izmantoja datus par 12 383 zīdaiņiem, kam bija attiecīgi gadījumi, un 5869 kontroles grupas zīdaiņiem. Tika novērota statistiski nozīmīga sakarība starp sirds kreisā kambara izplūdes kanāla defektu zīdaiņiem un bupropiona lietošanu agrīnā grūtniecības periodā, par ko ziņoja pati māte (n=10; koriģētā OR vērtība = 2,6; 95 % TI 1,2; 5,7). Netika novērota sakarība starp bupropiona lietošanu mātei un citām sirds patoloģijām vai visām sirds patoloģiju kategorijām kopumā.

Citā gadījumu kontroles analīzē, kurā izmantoja datus no Slouna Epidemioloģijas centra iedzimto patoloģiju pētījuma, tika iekļauti 7913 zīdaiņi, kam bija sirds patoloģija, un 8611 zīdaiņi kontroles grupā. Šajā pētījumā netika konstatēts statistiski nozīmīgs sirds kreisā kambara izplūdes kanāla defektu biežuma pieaugums atkarībā no bupropiona lietošanas mātei (n=2; koriģētā OR vērtība = 0,4; 95 % TI 0,1; 1,6). Tomēr tika novērota statistiski nozīmīga saistība ar kambaru starpsienas defektiem (n=17; koriģētā OR vērtība = 2,5; 95 % TI 1,3; 5,0) pēc bupropiona kā vienīgā līdzekļa lietošanas pirmajā trimestrī.

Barošana ar krūti

Tā kā bupropions un tā metabolīti cilvēkiem izdalās mātes pienā, mātēm WELLBUTRIN SR lietošanas laikā jāiesaka nebarot bērnu ar krūti.

Fertilitāte

Nav datu par bupropiona ietekmi uz fertilitāti cilvēkiem. Reproduktivitātes pētījumā ar žurkām netika konstatēta negatīva ietekme uz fertilitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu).

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Tāpat kā citas zāles, kas iedarbojas uz CNS, bupropions var ietekmēt spēju veikt darbības, kuru veikšanai nepieciešama izlemšana vai motorās un kognitīvās iemaņas. Tādēļ pacientiem ir jāievēro piesardzība un viņi drīkst vadīt transportlīdzekļus vai strādāt ar mehānismiem tikai tad, kad ir pārliecinājušies, ka WELLBUTRIN SR tablešu lietošana negatīvi neietekmē šīs spējas.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Tālāk sniegtais saraksts sniedz informāciju par blakusparādībām, kas konstatētas klīniskajā praksē, tās klasificējot pēc sastopamības un orgānu sistēmām.

Nevēlamās blakusparādības ir sakārtotas pēc sastopamības biežuma atbilstoši šādai klasifikācijai: ļoti bieži (≥1/10); bieži (≥1/100, <1/10); retāk (≥1/1000, <1/100); reti (≥1/10000, <1/1000); ļoti reti (<1/10000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Nav zināmi

Anēmija, leikopēnija un trombocitopēnija

Imūnās sistēmas traucējumi*

Bieži

Hipersensitivitātes reakcijas, piemēram, nātrene.

Ļoti reti

Smagākas hipersensitivitātes reakcijas, ieskaitot angioneirotisko tūsku, aizdusu/ bronhu spazmas un anafilaktisko šoku.

Ir arī ziņojumi par artalģiju, mialģiju un drudzi, kas saistīti ar izsitumiem un citiem simptomiem, kas norāda uz vēlīnu hipersensitivitāti. Šie simptomi var atgādināt seruma slimību.

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Bieži

Anoreksija.

Retāk

Ķermeņa masas samazināšanās

Ļoti reti

Cukura līmeņa izmaiņas asinīs

Nav zināmi

Hiponatrēmija

Psihiskie traucējumi

Ļoti bieži

Bezmiegs (skatīt 4.2. apakšpunktu)

Bieži

Uzbudinājums, trauksme

Retāk

Depresija (skatīt 4.4. apakšpunktu), apjukums

Ļoti reti

Agresivitāte, naidīgums, aizkaitināmība, nemiers, halucinācijas, patoloģiski sapņi, ieskaitot murgus, depersonalizācija, maldi (murgi), paranojālas domas

Biežums nezināms

pašnāvības domas un pašnāvnieciska uzvedība.***

Nervu sistēmas traucējumi

Ļoti bieži

Galvassāpes

Bieži

Trīce, reibonis, garšas izmaiņas

Retāk

Koncentrēšanās traucējumi

Reti

Krampju lēkmes (skat. tālāk tekstā)**

Ļoti reti

Distonija, ataksija, parkinsonisms, koordinācijas traucējumi, atmiņas traucējumi, parestēzijas, sinkope

Acu bojājumi

Bieži

Redzes traucējumi

Ausu un labirinta bojājumi

Bieži

Troksnis ausīs

Sirds funkcijas traucējumi

Retāk

Tahikardija

Ļoti reti

Pārsitieni

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Bieži

Paaugstināts asinsspiediens (reizēm izteikti), piesārtums

Ļoti reti

Vazodilatācija, ortostatiska hipotensija

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Ļoti bieži

Sausums mutē, gastrointestināli traucējumi, ieskaitot sliktu dūšu un vemšanu

Bieži

Sāpes vēderā, aizcietējumi

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Ļoti reti

Paaugstināts aknu enzīmu līmenis, dzelte, hepatīts

Ādas un zemādas audu bojājumi*

Bieži

Izsitumi, nieze, svīšana.

Ļoti reti

Erythema multiforme, Stīvensa-Džonsona sindroms, psoriāzes paasināšanās

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Ļoti reti

Muskuļu spazmas

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Ļoti reti

Urinācijas biežuma izmaiņas un/vai urīna retence, urīna nesaturēšana

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Bieži

Drudzis, sāpes krūtīs, astēnija.

*Hipersensitivitāte var izpausties ādas reakciju veidā. Skatīt „Imūnās sistēmas traucējumi” un „Ādas un zemādas audu bojājumi”

** Lēkmju biežums ir aptuveni 0,1% (1/1000). Biežākais lēkmju veids ir ģeneralizēti toniski kloniski krampji, kuru rezultātā dažos gadījumos var iestāties apjukums vai atmiņas traucējumi (skatīt 4.4. apakšpunktu).

*** Saņemti ziņojumi par pašnāvības domām un pašnāvnieciskas uzvedības gadījumiem bupropiona lietošanas laikā vai drīz pēc lietošanas pārtraukšanas (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/" www.zva.gov.lv.

4.9. Pārdozēšana

Ir bijuši ziņojumi par akūtu perorālu pārdozēšanu, vairāk nekā desmitkārtīgi pārsniedzot maksimālo terapeitisko devu. Papildus tiem simptomiem, kas aprakstīti 4.8. apakšpunktā, pārdozēšanas gadījumā ir novēroti tādi simptomi kā miegainība, samaņas zudums un/ vai izmaiņas elektrokardiogrammā (EKG), piemēram, vadīšanas traucējumi (ieskaitot QRS pagarināšanos), aritmijas un tahikardija. Ir ziņots arī par QTc pagarināšanos, bet tā parasti tika novērota saistībā ar QRS pagarināšanos un paātrinātu sirdsdarbību. Kaut arī lielākā daļa pacientu pilnībā atveseļojās, retumis ir ziņots par nāves gadījumiem pacientiem, kas lietojuši ļoti lielas bupropiona devas.

Terapija: pārdozēšanas gadījumā ir ieteicama hospitalizācija. Nepieciešama EKG un organisma stāvokļa galveno rādītāju monitorēšana.

Jānodrošina brīvi elpceļi, oksigenācija un ventilācija. Vēlams lietot aktivēto ogli. Nav zināms specifisks bupropiona antidots. Tālākā terapija jāveic atkarībā no klīniskajām indikācijām.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: citi antidepresanti, ATĶ kods: N06AX12.

Bupropions selektīvi inhibē kateholamīnu (noradrenalīna un dopamīna) atpakaļsaistīšanos neironos, tas minimāli ietekmē indolamīnu (serotonīna) atpakaļsaistīšanos, bet neinhibē monoamīnoksidāzi. Tāpat kā citiem antidepresantiem, nav zināms darbības mehānisms, tomēr ir izteikts pieņēmums, ka šī darbība ir saistīta ar noradrenerģisko un/ vai dopamīnerģisko mehānismu.

Pētījumā ar veseliem brīvprātīgajiem netika novērota klīniski nozīmīga bupropiona pagarinātas darbības (extended release) tablešu (450 mg dienā) ietekme uz QTcF intervālu pēc 14 dienu ilgas terapijas līdz stabilizētam stāvoklim, salīdzinot ar placebo.

Klīniskie pētījumi

Ilgstošas darbības (SR) bupropions stabilas koncentrācijas apstākļos ir bioekvivalents ātras darbības (IR) bupropionam. Bupropiona SR efektivitāte depresijas ārstēšanā ir pierādīta divos 8 nedēļas ilgos, placebo kontrolētos pētījumos ar pieaugušiem ambulatorajiem pacientiem. Pirmajā, fiksētas devas pētījumā bupropions SR 150 mg dienā un 300 mg dienā bija pārāks par placebo pēc Hamiltona depresijas novērtēšanas skalas (HAM-D) kopējā rezultāta, Klīniskā kopējā iespaida (CGI) skalas rezultāta attiecībā uz simptomu smagumu un CGI rezultāta attiecībā uz uzlabošanos. Otrajā, mainīgas devas pētījumā bupropions SR 50- 150 mg, lietojot vienu reizi dienā, bija pārāks par placebo pēc HAM-D kopējā rezultāta, Montgomerija- Asberga depresijas novērtēšanas skalas (MADRS), CGI rezultāta attiecībā uz simptomu smagumu un attiecībā uz uzlabošanos, un bupropions SR 50- 150 mg, lietojot divas reizes dienā, izraisīja statistiski nozīmīgas atšķirības pēc visām četrām depresijas skalām.

Kontrolētos, līdz 16 nedēļas ilgos pētījumos ar ambulatoriem pacientiem tika pierādīts, ka bupropiona SR antidepresīvā iedarbība ir salīdzināma ar SASI sertralīnu, fluoksetīnu un paroksetīnu. Pirmais pētījums bija 16 nedēļas ilgs, kontrolēts pieaugušu ambulatoro pacientu pētījums, kurā tika salīdzināts bupropions SR pa 150- 300 mg dienā ar sertralīnu 50- 200 mg dienā. Tam sekoja 2 placebo kontrolēti, 8 nedēļas ilgi pētījumi, kuros tika salīdzināts bupropions SR (150- 400 mg dienā) ar sertralīnu (50- 200 mg dienā) pieaugušiem ambulatorajiem pacientiem; 2 placebo kontrolēti, 8 nedēļas ilgi pētījumi, kuros tika salīdzināts bupropions SR (150- 400 mg dienā) ar fluoksetīnu (20- 60 mg dienā) pieaugušiem ambulatorajiem pacientiem; un viens kontrolēts, 6 nedēļas ilgs pētījums, kurā tika salīdzināts bupropions (100- 300 mg dienā) ar paroksetīnu (10- 40 mg dienā) gados vecākiem ambulatorajiem pacientiem. Visos pētījumos bupropiona SR un SASI efektivitāte depresijas ārstēšanā bija salīdzināma, novērtējot to pēc HAM-D kopējā rezultāta un CGI rezultāta attiecībā uz simptomu smagumu un attiecībā uz uzlabošanos. Seksuālas disfunkcijas sastopamība (balstoties uz DSM-IV kritērijiem, noteikta pētnieku vadītās intervijās), lietojot SASI fluoksetīnu un sertralīnu, bija ievērojami lielāka nekā ar bupropionu. Bez tam bupropions bija saistīts ar mazāku sedācijas biežumu visos SASI pētījumos.

Bupropiona ilgstošas darbības formas efektivitāte depresijas recidīvu profilaksē tika noteikta ilgtermiņa (52 nedēļas) recidīvu profilakses pētījumā pieaugušiem ambulatorajiem pacientiem. Pacienti, kuri reaģēja uz 8 nedēļas ilgu zināmu terapiju (open- label) ar bupropionu SR 300 mg/ dienā, tika randomizēti tādas pašas bupropiona SR devas vai placebo saņemšanai. Pacientiem, kas turpināja saņemt bupropionu, turpmākajās 44 nedēļās bija būtiski zemāks recidīvu līmenis, salīdzinot ar pacientiem, kuri saņēma placebo. Ilgstošā terapijā bupropions tika labi panests, neradot klīniski nozīmīgas organisma stāvokļa galveno rādītāju izmaiņas, salīdzinot ar sākotnējiem rādītājiem, un izraisot mērenu vidējo ķermeņa masas zudumu, kas pieaug, palielinoties sākotnējai ķermeņa masai.

Pētījumā ZYB40014 pacientiem bija vismaz viens no tālāk uzskaitītajiem stāvokļiem kopā ar kontrolētu hipertensiju vai bez tās: miokarda infarkts anamnēzē, invazīva procedūra sirdij anamnēzē, stabila stenokardija, perifēro asinsvadu slimība vai sastrēguma sirds mazspējas I vai II klase. Kaut arī šie pacienti bija vecāki, mazāk veselīgi un smēķēja vairāk cigarešu ilgāku laiku, bupropiona SR efektivitāte šiem medicīniski vājākajiem pacientiem bija salīdzināma ar to, kas novērota iepriekšējos bupropiona SR pētījumos vispārējā smēķētāju populācijā.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Perorāli lietojot 150 mg bupropiona hidrohlorīda ilgstošas darbības tablešu veidā, veseliem brīvprātīgajiem maksimālā koncentrācija plazmā (Cmax) aptuveni 100 nanogrami/ml tiek sasniegta pēc aptuveni 2,5 – 3 stundām. Lietojot 50 – 200 mg lielas devas vienu reizi un 300 – 450 mg dienā ilgstoši, bupropiona un tā aktīvo metabolītu hidroksibupropiona un treohidrobupropiona AUC un Cmax palielinās proporcionāli devai. Hidroksibupropiona Cmax un AUC vērtības ir attiecīgi aptuveni 3 un 14 reizes lielākas nekā bupropiona Cmax un AUC vērtības. Treohidrobupropiona Cmax ir līdzīga bupropiona Cmax, bet treohidrobupropiona AUC ir aptuveni 5 reizes lielāks nekā bupropiona AUC. Hidroksibupropiona un treohidrobupropiona maksimālā koncentrācija plazmā tiek sasniegta aptuveni 6 stundu laikā pēc vienreizējas bupropiona devas lietošanas. Eritrohidrobupropiona (treohidrobupropiona izomēra, kas arī ir aktīvs) līmenis plazmā pēc vienas bupropiona devas lietošanas nav kvantitatīvi nosakāms.

Pēc ilgstošas bupropiona lietošanas pa 150 mg divreiz dienā, bupropiona Cmax ir līdzīga kā pēc vienreizējas devas lietošanas. Hidroksibupropiona un treohidrobupropiona Cmax līdzsvara stāvoklī ir augstākas (attiecīgi aptuveni 4 un 7 reizes) nekā pēc vienreizējas lietošanas. Eritrohidrobupropiona līmenis plazmā ir līdzīgs bupropiona līdzsvara koncentrācijai plazmā. Bupropiona un tā metabolītu līdzsvara koncentrācija tiek sasniegta 5 – 8 dienu laikā. Bupropiona absolūtā biopieejamība nav zināma; taču dati par izdalīšanos ar urīnu liecina, ka uzsūcas vismaz 87% bupropiona devas.

Divi ar bupropiona SR 150 mg tabletēm veseliem brīvprātīgajiem veiktie pētījumi liecina, ka bupropiona iedarbība var pastiprināties, ja Wellbutrin SR tabletes lieto kopā ar uzturu. Lietojot pēc treknām brokastīm, bupropiona maksimālā koncentrācija plazmā (Cmax) abos pētījumos palielinājās par 11% un 35%, bet bupropiona kopējā iedarbība (AUC) palielinājās par 16% un 19%.

Izkliede

Bupropions izkliedējas plaši, un tā šķietamais izkliedes tilpums ir aptuveni 2000 l.

Bupropions, hidroksibupropions un treohidrobupropions samērā labi saistās ar plazmas olbaltumvielām (attiecīgi 84%, 77% un 42%).

Bupropions un tā aktīvie metabolīti cilvēkam izdalās ar mātes pienu. Ar dzīvniekiem veiktie pētījumi liecina, ka bupropions un tā aktīvie metabolīti šķērso hematoencefālisko barjeru un placentu.

Biotransformācija

Bupropions cilvēka organismā tiek plaši metabolizēts. Plazmā ir konstatēti trīs farmakoloģiski aktīvi metabolīti: hidroksibupropions, kā arī aminospirta izomēri treohidrobupropions un eritrohidrobupropions. Šiem metabolītiem var būt klīniska nozīme, jo to koncentrācija plazmā ir tikpat augsta kā bupropionam vai pat augstāka. Aktīvie metabolīti tālāk tiek transformēti par neaktīviem metabolītiem (no kuriem daži nav pilnībā raksturoti, bet var būt konjugāti) un izvadīti no organisma ar urīnu.

In vitro pētījumi rāda, ka bupropiona transformāciju par tā svarīgāko aktīvo metabolītu hidroksibupropionu galvenokārt veic CYP2B6, bet CYP1A2, 2A6, 2C9, 3A4 un 2E1 šajā procesā iesaistās mazāk. Turpretim treohidrobupropiona veidošanās notiek karbonilredukcijas ceļā, neiesaistot citohroma P450 izoenzīmus (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Treohidrobupropiona un eritrohidrobupropiona spēja inhibēt citohromu P450 nav pētīta.

Bupropions un hidroksibupropions ir CYP2D6 izoenzīma inhibitori, Ki attiecīgi ir 21 un 13,3 µM (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Pētījumos ar dzīvniekiem ir konstatēts, ka, lietojot subhroniski, bupropions pats inducē savu metabolismu. Attiecībā uz cilvēkiem, pētījumos ar brīvprātīgajiem un pacientiem, kas 10 - 45 dienas ilgi saņēma bupropiona hidrohlorīdu ieteicamās devās, netika konstatēta bupropiona vai hidroksibupropiona enzīmus inducējoša iedarbība.

Eliminācija

Cilvēkiem pēc perorālas 200 mg 14C bupropiona devas saņemšanas 87% radioaktīvās devas izdalījās ar urīnu un 10% ar fēcēm. Tikai 0,5% bupropiona devas tika izvadīti nepārveidoti, un tas ir saistīts ar bupropiona aktīvo metabolismu. Mazāk nekā 10% 14C devas izdalījās ar urīnu aktīvu metabolītu veidā.

Pēc perorālas ievadīšanas bupropiona hidrohlorīda vidējais šķietamais klīrenss ir aptuveni 200 l/h, un bupropiona vidējais eliminācijas pusperiods ir aptuveni 20 stundas.

Hidroksibupropiona eliminācijas pusperiods ir aptuveni 20 stundas. Treohidrobupropiona un eritrohidrobupropiona eliminācijas pusperiods ir garāks (attiecīgi 37 un 33 stundas).

Īpašas pacientu grupas

Pacienti ar nieru funkciju traucējumiem

Bupropiona un tā galveno aktīvo metabolītu eliminācija nieru darbības traucējumu gadījumā var būt mazināta. Nepietiekams daudzums datu par pacientiem ar nieru mazspēju terminālā stadijā vai vidēji smagiem un smagiem nieru darbības traucējumiem liecina, ka bupropiona un/vai tā metabolītu kopējā iedarbība ir palielināta (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Pacienti ar aknu funkciju traucējumiem

Pacientiem ar vieglu un vidēji smagu aknu cirozi nenovēroja statistiski nozīmīgas bupropiona un tā aktīvo metabolītu farmakokinētikas atšķirības, salīdzinot ar veseliem brīvprātīgajiem, taču tika novērota lielāka bupropiona plazmas līmeņu variabilitāte starp indivīdiem (skatīt 4.4. apakšpunktu). Pacientiem ar smagu aknu cirozi bupropiona Cmax un AUC nozīmīgi paaugstinājās (vidējā starpība attiecīgi aptuveni 70% un 3 reizes) un bija variablāki, salīdzinot ar veselu brīvprātīgo rādītājiem. Arī vidējais eliminācijas pusperiods plazmā bija ilgāks (par aptuveni 40%). Hidroksibupropionam vidējā Cmax bija zemāka (par aptuveni 70%), vidējais AUC bija augstāks (par aptuveni 30%), vidējais Tmax bija ilgāks (par aptuveni 20 stundām) un vidējais eliminācijas pusperiods bija garāks (aptuveni 4 reizes), salīdzinot ar veselu brīvprātīgo rādītājiem. Treohidrobupropionam un eritrohidrobupropionam vidējā Cmax bija zemāka (par aptuveni 30%), vidējais AUC bija augstāks (par aptuveni 50%), vidējais Tmax bija ilgāks (par aptuveni 20 stundām), un vidējais eliminācijas pusperiods bija garāks (aptuveni 2 reizes), salīdzinot ar veselu brīvprātīgo rādītājiem (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Gados vecāki cilvēki

Farmakokinētiskie pētījumi veciem cilvēkiem ir uzrādījuši dažādus rezultātus. Pētījums ar vienu devu rādīja, ka bupropiona un tā metabolītu farmakokinētikā nav atšķirību starp jauniem pieaugušiem un veciem cilvēkiem. Cits farmakokinētisks pētījums ar vienu un vairākām devām lika domāt, ka bupropiona un tā metabolītu akumulācija veciem cilvēkiem var notikt lielākā apjomā. Klīniskā pieredze neliecina, ka būtu atšķirība preparāta panesamībā starp vecākiem un jaunākiem pacientiem, taču nevar izslēgt iespēju, ka vecākie pacienti var būt jutīgāki (skatīt 4.4. apakšpunktu).

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Kancerogenitāte/ mutaģenēze

Onkogenitātes pētījumos ar pelēm un žurkām ir pierādīts, ka šīm sugām preparāts nav kancerogēns.

Reproduktīvā toksikoloģija

Fertilitāte

Žurkām netika novērota negatīva ietekme uz fertilitāti, lietojot devas, kas aptuveni līdz 7 reizēm pārsniedza maksimālo cilvēkiem ieteicamo devu (maximum recommended human dose, MRHD), aprēķinot pēc mg/m².

Grūtniecība

Lietojot žurkām un trušiem devas, kas attiecīgi aptuveni līdz 11 un 7 reizēm pārsniedza MRHD, aprēķinot pēc mg/m², netika konstatētas teratogenitātes pazīmes (vienā no pētījumiem ar žurkām, kurā izmantoja lielu devu, proti, 300 mg/kg dienā, iedarbība bija 1,7 reizes lielāka par cilvēkiem konstatētajām, ņemot vērā AUC vērtības līdzsvara fāzē). Trušiem, lietojot devas, kas aptuveni pielīdzināmas maksimālajai cilvēkiem ieteicamajai devai vai lielākas par to, tika novērots nedaudz palielināts skeleta izmaiņu biežums (lielāka biežas anatomiskas novirzes, proti, liekas krūškurvja ribas, un kavētas falangu pārkaulošanās sastopamība), un, lietojot mātītei toksiskas devas, bija samazināts augļa svars. Lietojot devas, kas aptuveni līdz 7 reizēm pārsniedza MRHD, aprēķinot pēc mg/m², netika konstatētas blakusparādības žurku mazuļiem, kad bupropions tika lietots pirms mātīšu pārošanās un grūsnības un laktācijas periodā.

Toksikoloģija un/ vai farmakoloģija dzīvniekiem

Pētījumos ar dzīvniekiem ir konstatētas izmaiņas aknās, taču tās ir saistītas ar aknu enzīmu indukciju. Preparātu lietojot terapeitiskās devās, cilvēkiem enzīmu indukcija netika konstatēta. Tas norāda, ka, izvērtējot bupropiona lietošanas drošumu, tikai daļēji varētu izmantot rezultātus, kas iegūti eksperimentos ar laboratorijas dzīvniekiem.

FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Tabletes kodols

Mikrokristāliskā celuloze

Hipromeloze

Cisteīna hidrohlorīda monohidrāts

Magnija stearāts

Tabletes apvalks

Hipromeloze

Makrogols 400

Titāna dioksīds (E171)

Karnaubas vasks

Apdrukas tinte

Melnais dzelzs oksīds (E172)

Izopropilspirts

Propilēnglikols

Hipromeloze

6.2. Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3. Uzglabāšanas laiks

2 gadi

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C. Uzglabāt oriģinālajā iepakojumā

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Aukstumā apstrādātas folijas / bērniem neatverami folijas blisteri (PA-Al-PVH /Papīrs-Al) kartona kastītēs. Iepakojumā 30 vai 60 tabletes.

Katrā blistera plāksnītē ir 10 tabletes.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

Nav īpašu prasību.

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

GlaxoSmithKline Latvia SIA,

Duntes iela 3, Rīga, LV-1013, Latvija

tel. 67312687

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS

99-1047

PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 1999. gada 28. decembris

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2010. gada 25. janvāris

TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Redakcija Nr.: 26b

2017.gada oktobris

SASKAŅOTS ZVA 12-10-2017

PAGE 1