Spitomin

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Spitomin 5 mg tabletes

Spitomin 10 mg tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra tablete satur 5 mg vai 10 mg buspirona hidrohlorīda (buspironi hydrochloridum).

Palīgvielas ar zināmu iedarbību:

katra 5 mg tablete satur 55,7 mg laktozes monohidrātu,

katra 10 mg tablete satur 111,4 mg laktozes monohidrātu.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

5 mg tabletes: baltas vai gandrīz baltas, bez smaržas, apaļas formas, plakanas, taisnām malām tabletes ar dalījuma līniju vienā pusē un iegravētu stilizētu “E” un “151” otrā pusē.

10 mg tabletes: baltas vai gandrīz baltas, bez smaržas, apaļas formas, plakanas, taisnām malām tabletes ar dalījuma līniju vienā pusē un iegravētu stilizētu “E” un “152” otrā pusē.

Dalījuma līnija paredzēta tikai tabletes salaušanai, lai atvieglotu tās norīšanu, nevis tabletes dalīšanai vienādās devās

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Īslaicīga pastāvīgas trauksmes ārstēšana. To pārsvarā lieto, lai mazinātu vispārējas trauksmes (GAD) simptomus. Vispārējas trauksmes simptomi (pēc Amerikas Psihiatru Asociācijas un PVO definīcijas) ir: motora spriedze (nedrošība, trīce, nepacietīgums, bezmiegs); autonoma hiperaktivitāte (pastiprināta svīšana, mutes sausums, tahikardija, sirdsklauves, parestēzijas, reiboņi, bieža neatliekama urinēšana un vēdera izeja); bailes (bez iemesla, trauksme, bailes no traģiskiem notikumiem un nelaimes gadījumiem); pastiprināta modrība (aizkaitināmība, nespēja koncentrēties un bezmiegs).

Papildus terapijā, ārstējot pacientus ar depresiju. Zāles nav piemērotas depresijas monoterapijai.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Deva jāpielāgo individuāli katra pacienta stāvoklim.

Ieteicamā sākuma deva ir 15 mg dienā, ko var palielināt pa 5 mg ik pēc 2 – 3 dienām. Dienas deva jāsadala 2‑3 lietošanas reizēm. Vidējā dienas deva ir 15 – 30 mg. Reizes deva nedrīkst pārsniegt 30 mg un maksimālā dienas deva nedrīkst pārsniegt 60 mg.

Ja buspirons tiek lietots vienlaikus ar spēcīgu izoenzīma CYP3A4 inhibitoru, sākotnējā deva būtu jāsamazina, un tikai pakāpeniski jāpalielina pēc tās medicīniskas izvērtēšanas (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Zāles nevajadzētu lietot vienreizēji, lai mazinātu trauksmi un spriedzi, kas saistīta ar ikdienas dzīvi, jo, lai būtu vērojams terapeitiskais efekts, Spitomin ir jālieto atkārtoti: terapeitiskais efekts nebūs vērojams ātrāk kā pēc 7‑14 terapijas dienām.

Īpašas pacientu grupas

Gados vecāki pacienti

Pašreizējie dati neatbalsta devu režīma izmaiņas atkarībā no pacienta vecuma vai dzimuma.

Nieru darbības traucējumi

Pēc vienreizējas buspirona ievadīšanas pacientiem ar vieglu vai mēreni izteiktu nieru mazspēju (kreatinīna klīrenss 20-49 ml/min/1,72 m²) bija redzams neliels buspirona koncentrācijas pieaugums asinīs, nepagarinoties eliminācijas pusperiodam. Šādiem pacientiem buspirons jālieto piesardzīgi un nelielā devā, ieteicams, divas reizes dienā. Pirms tiek veikta iespējama devas palielināšana, šo pacientu atbildreakcija un simptomi rūpīgi jāizvērtē. Vienreizēja šo zāļu ievadīšana pacientiem, kuriem ir anurēze, izraisa metabolīta 1-pirimidinilpiperazīna (1-PP) koncentrācijas pieaugumu asinīs, kura gadījumā, izmantojot dialīzi, nav pierādīta nekāda ietekme ne uz buspirona koncentrāciju, ne uz 1-PP koncentrāciju. Buspironu nedrīkst ievadīt pacientiem ar kreatinīna klīrensu < 20 ml/min/1,72 m², jo īpaši pacientiem, kuriem ir anurēze, jo faktiski var rasties paaugstināta un neārstējama buspirona un tā metabolītu koncentrācija.

Aknu darbības traucējumi

Kā būtu sagaidāms no tādu līdzekļu, kā buspirons, iedarbības, lietojot pacientiem ar pavājinātu aknu darbību, tiktu pierādīts samazināts "pirmā loka metabolisms". Pēc vienreizējas šo zāļu ievadīšanas pacientiem ar aknu cirozi ir novērojama neizmainīta buspirona augstāka maksimālā koncentrācija, pagarinoties eliminācijas pusperiodam. Šādiem pacientiem buspirons jālieto piesardzīgi, un individuālas devas jāpaaugstina pakāpeniski ar piesardzību, lai samazinātu to nevēlamu centrālās nervu sistēmas blakusparādību iespēju, kas var rasties sakarā ar augstu buspirona maksimālo koncentrāciju. Palielinātās devas rūpīgi jāizvērtē, un tikai pēc 4-5 dienu ilgas iepriekšējās devas lietošanas pieredzes.

Pediatriskā populācija

Placebo kontrolētos pētījumos, kuros 334 pacienti tika ārstēti ar buspironu līdz sešām nedēļām, nav pierādīts, ka buspirons pieaugušajiem ieteiktās devās būtu efektīvs vispārējas trauksmes ārstēšanai pacientiem līdz 18 gadu vecumam. Buspirona un tā aktīvā metabolīta koncentrācija plazmā bija augstāka pediatriskās populācijas pacientiem, salīdzinot ar pieaugušajiem ordinētām līdzvērtīgām devām.

Lietošanas veids

Iekšķīgai lietošanai

Uzturs palielina buspirona biopieejamību. Tabletes vienmēr jālieto vienā un tai pašā dienas laikā vai nu pirms vai pēc ēšanas, lai izvairītos no izteiktām aktīvās vielas svārstībām plazmā dienas laikā.

Greipfrūtu sula paaugstina buspirona koncentrāciju plazmā. Pacientiem, kuri lieto buspironu, jāizvairās no liela greipfrūtu sulas daudzuma patēriņa.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām;

izteikti nieru darbības traucējumi (kreatinīna klīrenss < 20 ml/min/1,72 m²);

izteikti aknu darbības traucējumi (PL > 18 sekundes);

akūta saindēšanās ar alkoholu, miega, pretsāpju vai antipsihotiskajiem līdzekļiem;

epilepsija.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Buspirona ievadīšana pacientam, kas lieto monoamīnoksidāzes inhibitoru (MAOI), var radīt apdraudējumu. Ir saņemti ziņojumi par paaugstināta asinsspiediena rašanos, pievienojot buspironu terapijas shēmai, kurā ietverts MAOI. Tāpēc tiek ieteikts buspironu nelietot vienlaikus ar MAOI.

Buspirons jālieto ar piesardzību pacientiem, kuriem ir:

aknu mazspēja;

nieru mazspēja;

gados vecākiem pacientiem;

akūta slēgta kakta glaukoma;

Myasthenia gravis;

zāļu atkarība.

Lai ārstētu depresiju, buspironu nedrīkst lietot monoterapijā, tas, iespējams, var maskēt depresijas klīniskos simptomus.

Pediatriskā populācija

Personām līdz 18 gadu vecumam nav noteikts ilgstošs buspirona drošums un efektivitāte. Buspironu nav ieteicams lietot bērniem un pusaudžiem (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Atcelšanas reakciju potenciāls sedatīvu/miega/anksiolītisku līdzekļu atkarīgiem pacientiem.

Tā kā buspirons neuzrāda krustenisku nepanesību ar benzodiazepīniem un citiem plaši lietotiem sedatīviem/miega līdzekļiem, tas nevar bloķēt atcelšanas sindromu, kas bieži novērojams, pārtraucot šo zāļu terapiju. Tāpēc, pirms uzsākt ārstēšanu ar buspironu, ir ieteicams atcelt šo zāļu lietošanu pakāpeniski, jo īpaši pacientiem, kuri lieto CNS funkciju nomācošas zāles ilgstoši.

Ļaunprātīga zāļu lietošana un atkarība

Buspirona lietošanas gadījumā, pamatojoties uz pētījumiem ar cilvēkiem un dzīvniekiem nenovēro ļaunprātīgas zāļu lietošanas simptomus un atkarības rašanos. Tomēr pacienti ar zināmu tieksmi vai aizdomām uz medikamentozo atkarību rūpīgi jānovēro.

Ilgstoša toksicitāte

Tā kā šo zāļu darbības mehānisms nav pilnībā izskaidrots, ilgstošu CNS vai citu orgānu sistēmu toksicitāti nevar prognozēt.

Sakarā ar to, ka prettrauksmes darbība sāk parādīties tikai pēc 7‑14 dienām un pilnībā trankvilizējošais efekts attīstās apmēram 4 nedēļu laikā, pacientiem ar izteiktu trauksmi terapijas sākumā nepieciešama rūpīga novērošana.

Pacientiem jāiesaka izvairīties no alkoholisko dzērienu lietošanas terapijas laikā ar buspironu.

Pacientiem ar laktozes nepanesību, jo tabletes satur laktozes monohidrātu (katra 5 mg tablete satur 55,7 mg un 10 mg tablete satur 111,4 mg), nepieciešama diētas pielāgošana.

Sakarā ar to, ka Spitomin satur laktozes monohidrātu, pacientiem ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, Lapp laktāzes deficītu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju šīs zāles nevajadzētu lietot.

4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Ņemot vērā farmakokinētiskās īpašības (zemu biopieejamību, izteiktu metabolismu aknās, augstu saistību ar olbaltumiem) mijiedarbības starp buspironu un vienlaicīgi lietotām zālēm iespējamība ir liela, tomēr, sakarā ar to, ka buspironam ir liels terapeitiskās darbības platums, farmakokinētiskā mijiedarbība nerada farmakodinamiskas izmaiņas, kas izpaustos klīniski.

Buspirona ietekme uz citu zāļu iedarbību

Kombinācijas, kas netiek ieteiktas:

Monoamīnooksidāzes inhibitori (MAOI): vienlaicīga MAO inhibitoru lietošana var izraisīt asinsspiediena paaugstināšanos. Tādēļ vienlaicīga MAO inhibitoru un buspirona lietošana netiek ieteikta (skatīt 4.4. apakšpunktu)..

Eritromicīns: vienlaicīga buspirona (10 mg vienreizējas devas veidā) un eritromicīna (1,5 g vienu reizi dienā četras dienas) lietošana veseliem brīvprātīgajiem paaugstināja buspirona koncentrāciju plazmā (Cmax palielinājās 5 reizes un AUC - 6 reizes). Ja buspirons un eritromicīns ir jālieto kombinācijā, ieteicama neliela buspirona deva (piem., 2,5 mg divas reizes dienā). Turpmākai vienas vai otras zāļu devas pielāgošanai jābūt pamatotai ar klīniskās atbildes reakciju.

Itrakonazols: vienlaicīga buspirona (10 mg vienreizējas devas veidā) un itrakonazola (200 mg vienu reizi dienā četras dienas) lietošana veseliem brīvprātīgajiem paaugstināja buspirona koncentrāciju plazmā (Cmax palielinājās 13 reizes un AUC - 19 reizes). Ja buspirons un itrakonazols ir jālieto kombinācijā, ieteicama neliela buspirona deva (piem., 2,5 mg vienu reizi dienā). Turpmākai vienas vai otras zāļu devas pielāgošanai jābūt pamatotai ar klīniskās atbildes reakciju.

Kombinācijas, kas jālieto ar piesardzību:

Diltiazems: vienlaicīga buspirona (10 mg vienreizējas devas veidā) un diltiazema (60 mg trīs reizes dienā) lietošana veseliem brīvprātīgajiem paaugstināja buspirona koncentrāciju plazmā (C_max palielinājās 5,3 reizes un AUC - 4 reizes). Ja buspironu lieto vienlaikus ar diltiazēmu, iespējama buspirona iedarbības pastiprināšanās un toksicitātes palielināšanās. Turpmākai vienas vai otras zāļu devas pielāgošanai jābūt pamatotai ar klīniskās atbildes reakciju.

Verapamils: vienlaicīga buspirona (10 mg vienreizējas devas veidā) un verapamila (80 mg trīs reizes dienā) lietošana veseliem brīvprātīgajiem paaugstināja buspirona koncentrāciju plazmā (C_max un AUC palielinājās 3,4 reizes). Ja buspironu lieto vienlaikus ar verapamilu, iespējama buspirona iedarbības pastiprināšanās un toksicitātes palielināšanās. Turpmākai vienas vai otras zāļu devas pielāgošanai jābūt pamatotai ar klīniskās atbildes reakciju.

Rifampicīns: rifampicīns inducē buspirona metabolismu ar izoenzīma CYP3A4 starpniecību. Tādēļ vienlaicīga buspirona (30 mg vienreizējas devas veidā) un rifampicīna (600 mg vienu reizi dienā 5 dienas) lietošana veseliem brīvprātīgajiem samazināja buspirona koncentrāciju plazmā (C_max samazinājās par 84% un AUC samazinājās par 90%) un tā farmakodinamisko iedarbību.

Kombinācijas, kuru lietošanai jāpievērš uzmanība:

SSAI: buspirona un selektīvo serotonīna atpakaļsaistes inhibitoru (SSAI) kombinācija tika pārbaudīta vairākos klīniskos pētījumos ar vairāk nekā 300 000 pacientu. Lai arī netika novērota smagas toksicitāte, pacientiem, kas lietoja SSAI un buspironu vienlaikus, novēroti reti epilepsijas lēkmju gadījumi.

Regulāras klīniskās lietošanas pieredzes laikā ziņots par atsevišķiem lēkmju gadījumiem pacientiem, kuriem lietota buspirona un SSAI kombinētā terapija.

Buspirons jālieto ar piesardzību kombinācijā ar serotonīnerģiskiem līdzekļiem (tostarp MAOI, L-triptofānu, triptāniem, tramadolu, linezolīdu, SSAI, litija un asinszāles preparātiem), jo saņemti atsevišķi ziņojumi par serotonīna sindromu, kas rodas pacientiem vienlaicīgas SSAI terapijas laikā. Ja ir aizdomas par šādu stāvokli, ārstēšana ar buspironu ir nekavējoties jāpārtrauc un jāuzsāk uzturoša simptomātiska ārstēšana.

Saistību ar Olbaltumiem: Balstoties uz in vitro pētījumiem, buspirons vāji saistītus medikamentus kā digoksīnu spēj izspiest no kompleksa. Šīs īpašības klīniskā nozīme nav zināma.

Nefazodons: vienlaicīga buspirona l (2,5 vai 5 mg divas reizes dienā) un nefazodona (250 mg divas reizes dienā) lietošana veseliem brīvprātīgajiem izraisīja izteiktu buspirona koncentrācijas paaugstināšanos plazmā (Cmax palielinājās līdz 20 reizēm un AUC - līdz 50 reizēm) un statistiski nozīmīgu buspirona metabolīta - 1-pirimidinilpiperazīna koncentrācijas plazmā pazemināšanos (aptuveni par 50%). Lietojot buspironu pa 5 mg divas reizes dienā, novērota neliela AUC paaugstināšanās attiecībā uz nefazodonu (23%) un tā metabolītiem hidroksinefazodonu (HO-NEF) (17%) un mCPP (9%). Novērots neliels Cmax pieaugums attiecībā uz nefazodonu (8%) un tā metabolītu HO-NEF (11%).

Blakusparādību raksturojums pacientiem, kuri saņēmuši buspironu 2,5 mg divas reizes dienā un nefazodonu 250 mg divas reizes dienā, bija līdzīgs, salīdzinot pacientiem, kuri saņēmuši vai nu vienas vai otras zāles. Pacientiem, kuri saņēmuši buspironu 5 mg divas reizes dienā un nefazodonu 250 mg divas reizes dienā, novērotas blakusparādības, piemēram, nestabilitātes sajūta, astēnija, reibonis un miegainība. Lietojot kopā ar nefazodonu, ieteicams samazināt buspirona devu. Turpmākai vienas vai otras zāļu devas pielāgošanai jābūt pamatotai ar klīniskās atbildes reakciju.

Greipfrūtu sula: vienlaicīga buspirona pa 10 mg un greipfrūtu sulas (dubulta stipruma, 200 ml 2 dienās) veseliem brīvprātīgajiem paaugstināja buspirona koncentrāciju plazmā (Cmax palielinājās 4,3 reizes un AUC - 9,2 reizes).

Citi CYP3A4 inhibitori vai induktori: lietojot kopā ar spēcīgiem CYP3A4 inhibitoriem, ir ieteicams piesardzīgi lietot nelielu buspirona devu. Lietojot kombinācijā ar spēcīgu CYP3A4 induktoru, piemēram, fenobarbitālu, fenitoīnu, karbamazepīnu, asinszāles preparātiem, lai nodrošinātu buspirona anksiolītisko iedarbību, var būt nepieciešama tā devas pielāgošana.

Fluvoksamīns: īslaicīgā terapijā ar fluvoksamīnu un buspironu novērota divkārša buspirona koncentrācija plazmā, salīdzinot ar buspirona monoterapiju.

Trazadons: vienlaicīga trazodona lietošana dažiem pacientiem uzrādīja ALAT paaugstināšanos 3-6 reizes.

Cimetidīns: vienlaicīga buspirona un cimetidīna lietošana ir uzrādījusi nelielu buspirona metabolīta 1-(2-pirimidinil)-piperazìna pieaugumu plazmā. Sakarā ar izteiktu buspirona saistīšanos ar olbaltumiem (aptuveni 95%), lietojot vienlaikus zāles ar augstu spēju saistīties ar olbaltumiem, jāievēro piesardzība.

Baklofēns, lofeksidīns, nabilons un antihistamīna līdzekļi var palielināt sedatīvo iedarbību

Citu zāļu ietekme uz buspironu

Diazepāms: pēc buspirona pievienošanas diazepāma devu shēmai netika novērotas statistiski nozīmīgas atšķirības diazepāma līdzsvara stāvokļa farmakokinētikas raksturlielumos (C_max, AUC un C_min), bet nordiazepama lietošanas gadījumā novērota to palielināšanās par aptuveni 15%, un tika novērota neliela nevēlama klīniska iedarbība (reibonis, galvassāpes un slikta dūša)..

Haloperidols: vienlaicīga haloperidola un buspirona lietošana var paaugstināt haloperidola koncentrāciju serumā.

Digoksīns: cilvēkiem, aptuveni 95% buspirona saistās ar plazmas olbaltumiem. In vitro buspirons neizspiež izteikti saistītas zāles (piem., varfarīnu) no seruma proteīniem. Tomēr in vitro, buspirons var izspiest ar olbaltumiem vājāk saistītas zāles, piemēram, digoksīnu. Šīs īpašības klīniskā nozīme nav zināma.

Varfarīns: ir saņemti ziņojumi par protrombīna laika palielināšanos pēc buspirona pievienošanas terapijas shēmai, kas satur varfarīnu.

CNS depresanti un alkohols: buspirona vienlaicīga lietošana ar triazolāmu vai flurazepāmu nepagarina un nepotencē benzodiazepīnu efektus. Ievadīts vienreizējā 20 mg devā, buspirons nepotencē buspirona efektus uz centrālo nervu sistēmu. Ir maza pieredze, vienlaicīgi nozīmējot buspironu ar citiem anksiolītiskiem līdzekļiem vai citām CNS ietekmējošām zālēm (neiroleptiskajiem līdzekļiem, antidepresantiem), tādēļ šajos gadījumos ir nepieciešama rūpīga novērošana.

Citi medikamenti: atbilstošu klīnisko datu trūkuma dēļ buspirona vienlaicīgas lietošanas ar antihipertensīviem līdzekļiem, sirds glikozīdiem, orāliem kontraceptīviem līdzekļiem un pretdiabēta līdzekļiem gadījumā nepieciešama rūpīga novērošana. Mijiedarbībā ar ritonavīru var paaugstināties buspirona koncentrāciju plazmā

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Informācija par buspirona lietošanu grūtniecēm nav zināma vai arī tās apjoms ir ierobežots. Pētījumi ar dzīvniekiem neliecina par tiešu vai netiešu kaitīgu ietekmi attiecībā uz reprodukcijas toksicitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Kā piesardzības pasākums ir vēlams izvairīties no buspirona lietošanas grūtniecības laikā.

Buspirona ietekme uz dzemdību procesu nav zināma.

Barošana ar krūti

Nav zināms, vai buspirons vai tā metabolīts/metabolīti izdalās mātes pienā.

Jāpieņem lēmums, vai nu pārtraukt bērna barošanu ar krūti vai pārtraukt/atturēties no buspirona terapijas, ņemot vērā ieguvumu no barošanas ar krūti bērnam un ieguvumu no terapijas sievietei.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Buspirons mēreni ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Uzmanība jāpievērš riskiem, kas saistīti ar miegainību vai reiboni, ko izraisa šo zāļu lietošana (skatīt 4.8. apakšpunktu).

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Buspirons kopumā tiek panests labi. Ja blakusparādības parādās, tās normāli novēro ārstēšanas sākumā un parasti, terapiju turpinot, izzūd. Atsevišķos gadījumos ir nepieciešams samazināt devu.

Klīniskā pieredze

Placebo kontrolētos pētījumos vienīgās blakusparādības, kas bija novērojamas ievērojami biežāk(p <0,10), lietojot buspironu nekā placebo, bija reibonis, slikta dūša, galvassāpes, nervozitāte, apreibums, uzbudinājums un svīšana/nepatīkama mitruma sajūta.

Nevēlamo blakusparādību uzskaitījums norādīts turpmāk atbilstoši orgānu sistēmu klasifikācijai saskaņā ar MedDRA ieteiktajiem terminiem un sastopamības biežumu, izmantojot šādas biežuma kategorijas: ļoti bieži (≥ 1/10), bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10 ), retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100), reti ((≥ 1/10 000 līdz < 1/1000), ļoti reti (< 1/10 000).

ZĀĻU IZRAISĪTĀS BLAKUSPARĀDĪBAS, KAS ZIŅOTAS KLĪNISKĀS PIEREDZES LAIKĀ

Orgānu sistēmas klase

Biežums

MedDRA termins

Psihiskie traucējumi

bieži

nervozitāte, bezmiegs, uzmanības traucējumi, depresija, apjukuma stāvoklis, miega traucējumi, dusmas

ļoti reti

psihotiski traucējumi, halucinācijas, depersonalizācija, garastāvokļa nestabilitāte

Nervu sistēmas traucējumi

ļoti bieži

reibonis*, galvassāpes, miegainība

bieži

paraestēzija, neskaidra redze, koordinācijas traucējumi, trīce, tinnitus

ļoti reti

serotonīna sindroms, epilepsijas krampji, tuneļa redze, ekstrapiramidāli traucējumi, sakodiena stīvums, diskinēzija, distonija, sinkope, amnēzija, ataksijas, parkinsonisms, akatīzija, nemierīgu kāju sindroms, nemiers.

Sirds funkcijas traucējumi

bieži

tahikardija, sāpes krūškurvī

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

bieži

aizlikts deguns, rīkles-balsenes sāpes

Kuņģa zarnu trakta traucējumi

bieži

slikta dūša, sāpes vēderā, sausa mute, diareja, aizcietējumi, vemšana

Ādas un zemādas audu bojājumi

bieži

auksti sviedri, izsitumi

reti

angioedēma, ekhimoze, nātrene

.

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

bieži

muskuļu-skeleta sāpes

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

ļoti reti

urīna aizture

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

ļoti reti

galaktoreja

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

bieži

nespēks

* Reibonis ietver nestabilitātes sajūtu.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tālr.: +371 67078400; Fakss: +371 67078428.

Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Ieteicamā pārdozēšanas ārstēšana

Parastiem brīvprātīgajiem buspirona maksimālā panesamā deva bija 375 mg/dienā.

Par Spitomin pārdozēšanu liecina slikta dūša, vemšana un citi gastrointestināli simptomi, reibonis, miegainība (pat smagā formā), pacients var zaudēt samaņu un ir mioze. Kuņģis jāiztukšo, cik ātri vien iespējams. Ārstēšanai jābūt simptomātiskai un uzturošai.

Nav specifiska antidota. Buspironu nevar izvadīt ar hemodialīzes palīdzību.

Varētu būt paredzama vairāku līdzekļu lietošana.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: psiholeptisks līdzeklis, anksiolītisks līdzeklis, kas pieder pie azaspirodekanediona atvasinājumiem.

ATĶ kods: N05B E01

Darbības mehānisms

Buspirona anksiolītiskās darbības mehānisms, kā arī citu azaspirodekanediona atvasinājumu (piemēram, ipsapirona, gepirona, tandospirona) darbības mehānisms atšķiras no benzodiazepīnu darbības mehānisma. Tie nesaistās ar benzodiazepīnu‑GASS‑hlora jonu receptoriem, bet gan kā serotonīna 1A (5-HT1A) apakštipa daļējs agonists ietekmē serotonīnerģisko sistēmu. Tā rezultātā notiek 5‑HT apgrozījuma kavēšana un 5‑HT neironu uzbudinājuma kavēšana raphe dorsalis kodolos. Buspirons dažādi iedarbojas uz pre- un postsinaptiskiem 5-HT_1A receptoriem: presinaptiski raphe dorsalis kodolos tas darbojas kā pilnīgs agonists un kavē serotonīnerģisko aktivitāti neironos. Hipokampā buspirons darbojas uz postsinaptiskajiem 5-HT_1A receptoriem kā daļējs agonists. (Buspirons ir mazāk aktīvs par serotonīnu, kas ir endogēnais agonists). Buspironam ir mēreni izteikta afinitāte pret presinaptiskajiem D₂ receptoriem, bet nav skaidri zināms, vai šī īpašība spēlē lomu prettrauksmes darbībā vai nē. Piesaistoties pie D₂ receptoriem, buspirons lielās devās darbojas gan kā agonists, gan kā antagonists, tomēr šī darbība nekad neizpaužas terapeitisko devu robežās. Sakarā ar to, ka buspirons saistās pie centrālajiem dopamīnreceptoriem, tas var izraisīt neiroleptiskajiem līdzekļiem līdzīgus simptomus (distoniju, pseidoparkinsonismu, akatīziju, tardīvo diskinēziju), tomēr šādi efekti nav novēroti klīniskajos pētījumos. Tomēr nelielai daļai pacientu terapijas sākumā var būt vērojams nemiers, kas norāda vai nu uz dopamīnerģiskajiem procesiem (akatīzija) vai arī uz paaugstinātu centrālo noradrenerģisko aktivitāti. Buspironam nav būtiskas ietekmes uz benzodiazepīnu receptoriem, kā arī nav ietekmes uz GASS saistību. Atšķirībā no benzodiazepīniem buspironam nav miorelaksējošas darbības un pretkrampju darbības, kā arī tā sedatīvā darbība ir izteikti vājāka nekā tipiskajiem anksiolītiskajiem līdzekļiem un tas neietekmē psihomotorās funkcijas. Prettrauksmes aktivitāte buspironam ir apmēram tāda pati kā benzodiazepīniem. Tomēr atšķirībā no benzodiazepīniem buspirona terapijas rezultātā neattīstās pierašana un atkarība, kā arī pēc terapijas pārtraukšanas nav atcelšanas simptomu. Buspirons nepastiprina alkohola izraisīto CNS depresīvo efektu. Buspironam ir pakāpenisks darbības sākums. Terapeitiskais efekts sāk parādīties apmēram ap 7.‑14. terapijas dienu, bet maksimālais efekts tiek sasniegts apmēram pēc 4 nedēļu terapijas kursa.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Pēc iekšķīgas lietošanas buspirons ātri un gandrīz pilnībā uzsūcas no kuņģa‑zarnu trakta.

Vienlaicīga buspirona un pārtikas lietošana palēnina buspirona uzsūkšanos, bet, samazinoties pirmscirkulācijas klīrensam (pirmā loka metabolisms), buspirona biopieejamība būtiski pieaug. Lietojot buspironu kopā ar pārtiku, tā AUC palielinās par 84%, kamēr C_max par 16%.

Līdzsvara koncentrāciju plazmā var sasniegt apmēram 2 dienās pēc atkārtotas ievadīšanas.

Izkliede

Biopieejamība ir 4%. Maksimālā koncentrācija plazmā tiek sasniegta 60‑90 minūtēs pēc zāļu lietošanas. Veseliem brīvprātīgiem buspirons 10‑40 mg devas robežās uzrādīja lineāru farmakokinētiku (no devas atkarīgu). Farmakokinētika veciem cilvēkiem ir tāda pati. Pēc vienreizējas 20 mg orālas devas līmenis plazmā ir 1‑6 ng/ml robežās. Buspirons 95% apjomā saistās ar olbaltumiem (86% saistītā buspirona piesaistās albumīniem, pārējā daļa piesaistās alfa-1-skābes glikoproteīnam).

Izplatīšanās šķietamais tilpums ir 5,3 L/kg.

Biotransformācija

Buspirons pakļauts ekstensīvam pirmā loka metabolismam aknās, tādēļ buspirons kopējā asinsritē parādās zemā koncentrācijā un tā variē individuāli.

Buspironu metabolizē CYP3A4 izoenzīmi oksidatīvā metabolisma ceļā. Veidojas dažādi metabolīti. Svarīgākais metabolīts (5‑OH‑buspirons) ir neaktīvs. Dealkilētais metabolīts (1-pirimidinilpiperazīns, 1-PP) ir aktīvs. Tā anksiolītiskā darbība sastāda ¹/₄‑¹/₅ no sākotnējās substances aktivitātes, bet tas plazmā ir lielākā koncentrācijā un eliminācijas pusperiods ir gandrīz divas reizes lielāks nekā buspironam.

Eliminācija

Pēc vienreizējas ¹⁴C‑iezīmēta buspirona ievadīšanas 29‑63% radioaktivitātes tika izvadīti ar urīnu 24 stundās, galvenokārt metabolītu veidā. 18‑38% tās pašas devas var konstatēt izkārnījumos. Ievadot vienreizēju 10‑40 mg devu, sākotnējās substances eliminācijas pusperiods ir 2‑3 stundas, bet tā aktīvajam metabolītam – aptuveni 4,8 stundas.

Buspirons izdalās mātes pienā, bet nav datu par to, vai tas šķērso placentu.

Aknu darbības traucējumu gadījumā var sagaidīt paaugstinātu buspirona līmeni plazmā un palielinātu AUC, kā arī eliminācijas pusperiods kļūst garāks. Sakarā ar neizmainītās substances izdalīšanos žultī, plazmā var parādīties otrreizējs buspirona koncentrācijas pieaugums. Pacientiem ar cirozi jānozīmē mazākas devas vai arī tās pašas devas, bet ar lielākiem intervāliem.

Nieru darbības traucējumu gadījumā buspirona klīrenss var samazināties par 50%. Nieru darbības traucējumu gadījumā buspirons jānozīmē, ievērojot piesardzību un mazākās devās.

Buspirona farmakokinētika veciem cilvēkiem neatšķiras.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Buspirona perorālas LD₅₀ vērtība (196 mg/kg ķermeņa masas žurkām un 655 mg/kg ķermeņa masas pelēm) ir apmēram 160‑550 reizes lielāka nekā cilvēkam ieteiktā terapeitiskā deva. Preklīniskos pētījumos ar žurkām un pelēm buspirons neuzrādīja karcinogēnas īpašības, kā arī pētījumos in vitro un in vivo neatklājās mutagēna darbība. Kancerogenitātes pētījumos ar žurkām un pelēm ir pierādīts, ka buspironam nepiemīt kancerogēnas īpašības.

Ilgtermiņa preklīniskos toksikoloģijas pētījumos tika novērota toksiska ietekme uz hemopoēzi un nieru funkcijām, kā arī kuņģa erozijas/čūlas un tīklenes asinsvadu lieluma izmaiņas.

Reproduktīvās toksicitātes pētījumos ar žurkām un trušiem, kuros tika izmantotas apmēram 30 reizes lielākas ievadāmās devas nekā cilvēku terapeitiskās devas, neatklājās, ka tiktu samazināta fertilitāte, kā arī neatklājās embriotoksiska darbība. Tomēr lielākas devas negatīvi ietekmēja augļa izdzīvošanu, embrionālo un dzimšanas svaru.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Laktozes monohidrāts

Mikrokristāliskā celuloze

Nātrija cietes glikolāts (A tipa)

Magnija stearāts

Koloidālais bezūdens silīcija dioksīds

6.2. Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3. Uzglabāšanas laiks

5 gadi.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 30^oC.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

60 tabletes PA/Al/PVH blisteros, iesaiņotas kartona kārbā.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

EGIS Pharmaceuticals PLC.

1106 Budapest, Kereszturi ut 30-38.

UNGĀRIJA

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(I)

Spitomin 5 mg tabletes: 00-0553

Spitomin10 mg tabletes: 00-0554

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS /PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2000. gada 07. jūnijs

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2010. gada 22. oktobris

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

07/2016

SASKAŅOTS ZVA 29-09-2016